![Palūkojies uz Sibylle DIY “Funkytime” mājām](/uploads/acceptor/source/70/no-picture2.png)
Ja jūs šovakar un katru vakaru cenšaties saukt ģimeni pie galda (un jūs saskaras ar zināmu pretestību), es aicinu jūs neatlaidīgi rīkoties. Manas (dažreiz piespiedu kārtā!) Ģimenes vakariņas man atstāja brīnišķīgas dāvanas, kuras es joprojām vērtēju šodien, daudzus gadus vēlāk. Kas viņi ir?
Kaut arī es jebkurā laikā varēju sarunāties ar savu ģimeni, vakariņu laiks bija atšķirīga lieta. Laiks un vieta, kur visi bija pieejami, atvērti un ieinteresēti (labi, pļāpīgais pusaudzis mani atstāj malā). Vakar bērnībā vakariņas man bija kā platforma, lai parādītu, ko es tajā dienā uzzināju, vai uzdotu jautājumus. Man nevajadzēja pārtraukt neviena darbu, lai pateiktu savu darbu, tas bija noteikts laiks, kad es zināju, ka man ir iespēja tērzēt ar savu ģimeni, un tas vienmēr lika man justies mierinājumam.
Galda maniere, tas ir. Nav svarīgi, kas bija ēdienkartē, vakariņas nozīmēja auduma salvetes, sēdēšanu taisni un košļājamo aizvērtu muti. Es zināju, kā turēt dakšiņu, kā arī ēst ar irbulīšiem. Vērtīgas nodarbības visiem.
Pirms es sāku gatavot ēdienu, vakariņu ēšana kopā ar ģimeni deva man iespēju uzzināt par ēdienu. Es gandrīz ienīstu to atzīt, bet piespiešana ēst to, kas bija uz mana šķīvja (neatkarīgi no tā, vai es tajā iekļuvu vai nē!) Parasti atmaksāja, kad es likvidēju, meklējot jaunu favorītu. Manas mammas ieradums runāt ar mani par to, kas bija katrā viņa sagatavotajā ēdienā, man patiešām palīdzēja novērtēt manu ēdienu un precīzi noteikt lietas, kuras es īpaši mīlēju - ieradums, kas man šodien ir prieks.
Kad mēs neapspriedām ēdienu, mana ģimene dažreiz runāja par politiku, sociālajiem jautājumiem un Pašreizējie notikumi, un, kad man bija viedoklis par šo tēmu, mani mudināja izpētīt, kāpēc es jutos kā es darīju. Es nevarēju vienkārši sniegt vispārīgus paziņojumus, neko neatbalstot. Man nācās padomāt par savu viedokli, būt informētam un pašam izdomāt, nevis tikai atkārtot to, ko dzirdēju citur. Tas iemācīja domāt pats.