jebkura uzlīmes. Es tos ielīmēju, kad tikko tikko bijām iebraukuši, svaigā ģimenē no Austrālijas, kura savu pirmo kazlēnu veda uz ASV - kad viņš bija tikai 6 mēnešus vecs. Es viņus piestiprināju pie lejā esošā kaimiņa Džena, kurš, iespējams, bija mans pirmais īstais draugs, kuru šeit biju uzrunājis. Pēc tam mēs ar Ralfu bijām pozējuši fotogrāfijām, kad viņš atleca augšā un lejā rokās. Lūk, ko es zināju - istaba neaptvēra to, kurš šobrīd ir Ralfs: atvēsināts, lasīts-holicisks, spēlējot lielu vilciena sastāvu, trušus mīlošs Ralfs. Tā vietā tā iemiesoja manu atmiņu par Ralfu: piepeši mazais bērniņš Ralfs. Uzlīmes bija tikai daļa no tā. Mana atmiņa par Ralfu, par pārcelšanos šeit, par jauniem draugiem.
Istaba bija pārvietota no viņa istabas uz manējo. Telpa manai atmiņai. Nu ir pienācis laiks Ralfam atgūt savu istabu. Lai viņa istaba būtu visa viņa (labi, un viņa māsas, žēl pumpuru). Un rezultātā sienas uzlīmes gāja. Tas bija grūti izdarāms, bet tikai tāpēc, ka viņi neatrodas pie viņa sienas un viņa istaba neizskatās tā, kā tas bija senāk, nenozīmē, ka es tādu neatceros un lolosim Ralfu. Bet es arī gribu pagodināt to satriecošo kazlēnu, kurš man šobrīd ir.