Daudzām ģimenēm ir tradīcijas, ar kurām viņi uzauguši, un šajā gadalaikā ir baudījuši šo rituālu nodošanu saviem bērniem. Viena no manas ģimenes brīvdienu tradīcijām ir kaut kas tāds, par kuru es vēl nebiju dzirdējis, pirms apprecējos sava vīra ģimenē, un es labprāt to dalītos ar mūsu lasītājiem. Es par to uzzināju jau pirmajā gadā, kad mēs apprecējāmies, kad pēc Pateicības dienas pa pastu ieradās neliela paciņa. Iekšpusē atradās divas mazas peles (no pildījuma, nevis dzīvas!) Un īsa manas vīramātes piezīme.
Katru gadu 30. novembra vakarā mūsu peles iznāk paslēpties un ieņem savu vietu uz plaukta vai mantijas - katram ģimenes loceklim ir sava pele. Jau nākamajā rītā un katru rītu pēc decembra mēneša mēs pamodāmies, lai zem katras peles atrastu nelielu žetonu dāvanu. Tādas lietas kā šokolādes monēta vai uzlīmju lapa... vakar mana pele sēdēja virs latte! Katru gadu peles atkal izzūd pēc tam, kad ir atstāts 31. decembra rīta marķieris. Tā ir kļuvusi par tradīciju, kas aizsākās ar divām pelēm, un katru gadu ir pievienota pele, kurai piedzimst bērns un kura kopā ar mums bauda savu pirmo svētku sezonu.