Otra nedēļa, izlasot vēl kādu neskaidru kaunu par to, kā “kā izturēties 30 gadu vecumā” emuārā vai citā, man nācās domāt par sarunu etiķeti un to, kā tā ir mainījusies paaudzes. Kādreiz bija vispārpieņemts, ka tādas tēmas kā nauda, reliģija un politika pieklājīgā kompānijā netika apspriestas. Bet šodienas tiešsaistes koplietošanas (un reizēm pārmērīgas koplietošanas) kultūra ir radījusi atšķirīgu dinamiku, tāpēc vai šie noteikumi joprojām ir spēkā?
Sociālie mediji ir radījuši jaunu caurspīdīgumu par visu, kas atrodas zem saules, sākot no ikdienišķām tēmām līdz lielām, svarīgām. Facebook, Twitter un Instagram laikmetā jūs, iespējams, jau zināt, kā jūsu draugs balso, kur šis kolēģis nostājas noteiktā jautājumā, vai tas, cik reliģisks ir ģimenes loceklis. Pat neaudzinot viņus ap pusdienu galdu, šīs savulaik privātās tēmas kļūst arvien publiskākas.
Un protams, ka tā (galvenokārt) ir laba lieta? Jo īpaši attiecībā uz politiku es vienmēr esmu uzskatījis, ka mums ir jārunā vairāk par to, ne mazāk. Reliģija un nauda ir nedaudz grūtāka (iespējams, ka tās nav tēmas dzērieniem, kas tiek pavadītas darbā pēc darba, bet jūs nekad to nezināt), taču tās noteikti nav neatgriezeniskas.
Starp maniem draugiem šīs tēmas atspoguļo dažas no mūsu interesantākajām un dzīvākajām sarunām. Nav tā, ka mēs sēžamies pie bankas atlikumu apmaiņas vai evaņģēlija sludināšanas, bet mēs daudz runājam par tādām lietām kā sarunu apjomi, mūsu uzskatu sistēmas vai to trūkums, un kuri kandidāti, kurus mēs atbalstīsim, nāk vēlēšanās dienā.
Sakarā ar šo tendenci runāt par jebko un visu, es vienmēr esmu sevi uzskatījis par atvērtu grāmatu, jo īpaši tāpēc, ka liela daļa manas karjeras notiek tieši šeit, tīmeklī. Bet, ātri apskatot manus sociālo mediju plūsmas, patiesībā atklājas... ka nav daudz kas daudz. Sekojiet man Facebook vai Instagram, un jūs uzzināsit tikai to, ka a) man patīk vēlās brokastis, b) esmu apsēsts ar savu jauno brāļameita un c) es esmu tas, ko Kaitlīna Morāna dēvē par “izteiktu feministi”, no kuriem neviens nav tabu vai pat viss interesanti. Tāpēc es domāju, ka dažas lietas joprojām ir privātas vai vismaz rezervētas noteiktai auditorijai.
Vai jūs svinat noteikumu pārkāpšanu, kas attiecas uz “pieklājīgo” sarunu? Vai arī dažām lietām vajadzētu palikt privātām? Cik daudz jūs kopīgojat sociālajos medijos un cik labi jums ir jāzina kāds, pirms diskutējat par kādu no šīm vienreiz tabu tēmām? Piezvaniet zemāk!